Titāns

Titāns

Saturna lielākais pavadonis ir Titāns, kura diametrs ir aptuveni 5100 kilometri. Tas ir otrs lielākais pavadonis Saules sistēmā. Titānu izmēros pārspēj Jupitera pavadonis Ganimēds.


Titāna orbīta atrodas aptuveni 1,2 miljonu kilometru attālumā no Saturna. Vienu orbītu ap gredzenoto planētu Titāns veic nedaudz mazāk kā 16 dienās. Tādā pašā laikā tas apgriežas ap savu asi, tādēļ pret Saturnu ir pavērsta viena un tā pati pavadoņa puse.


Titāna vairāk kā 3000 kilometrus lielais kodols ir veidots no cietajiem iežiem. To ieskauj kristāliskā ledus slānis, virs kura atrodas šķidra ūdens un amonjaka okeāns, virs kura atkal ledus slānis.


Titāns ir vienīgais pavadonis Saules sistēmā, kuru ieskauj vairākus simtus kilometrus bieza un blīva atmosfēra, kas pamatā (98,4%) sastāv no slāpekļa ar metāna, amonjaka un citu savienojumu piejaukumu. Saules ultravioletā starojuma ietekmē atmosfēras augšējos slāņos sabrūk metāns un ķīmisku reakciju rezultātā veidojas dažādi ogļūdeņraži, kas piešķir Titāna atmosfērai oranžo toni. Atmosfēras spiediens uz Titāna virsmas ir 1,45 reizes lielāks nekā uz Zemes jūras līmeņa augstumā.

Saturna lielākais pavadonis saņemt tikai 1% no tās Saules gaismas, kas sasniedz Zemi. Liela daļa enerģijas tiek absorbēta atmosfērā un Titāna virsmu sasniedz tikai 0,1% no gaismas, kuru saņem Zeme.


Tā kā virsmas temperatūra uz Titāna ir aptuveni -180oC, tad ūdens tur veido akmens cietu ledu. Tas veido gan “smilšu” graudiņus ekvatora apkaimē, gan mazākus un lielākus kalnus. Lai arī šķiet, ka šādos apstākļos uz pavadoņa virsmas nevar pastāvēt šķidrums, uz Titāna ir atklātas upes, ezeri un pat novēroti nokrišņi, kas veidoti no sašķidrināta metāna, etāna un citiem vienkāršajiem ogļūdeņražiem. Uz Titāna līdzīgi kā uz Zemes notiek šķidruma apmaiņas cikls, kad ogļūdeņraži iztvaiko, atmosfērā kondensējas, veidojot mākoņus, kas pēc tam izkrīt nokrišņu veidā un sakoncentrējas upēs, ezeros un jūrās, kas pārsvarā atrodas polārajos reģionos.


Tuvāk ekvatoram Titāna virsmu klāj milzīgi sasaluša ūdens un ogļūdeņražu kāpu lauki, kur “smilšu” graudiņus dzenā vējš. Kāpas ir milzīgas – platumā tās var sasniegt pat 2 kilometrus, bet augstumā vairāk nekā 100 metrus.


Šķidruma apriti uz Titāna ietekmē arī gadalaiki – vasara vai ziema, kur katra no minētajām ilgst aptuveni 7,5 Zemes gadus.

Tā kā Titāns ir liels pavadonis, to ir viegli pamanīt pat salīdzinoši nelielos teleskopos.


Pirmais to 1655.gada 25.martā pamanīja Kristiāns Heigenss, kura vārdā nosaukta zonde, kas 2005.gada 14.janvārī veiksmīgi nolaidās uz Titāna.

Share by: