Šūmeikera-Levija 9 komēta

Šūmeikera-Levija 9 komēta (D/1993 F2), kuru 1993.gada 18.martā uzņemtajā fotogrāfijā atklāja vieni no veiksmīgākajiem komētu medniekiem – Kerolīna un Jūdžins Šūmeikeri un Deivids Levijs, vairs neeksistē. Tā sadalījās gabalos 1992.gada jūlijā un divus gadus vēlāk ietriecās Jupiterā. Cipars “9” nozīmē, ka tā bija devītā Šūmeikeru un Levija kopīgi atklātā komēta.

Orbītas izpēte atklāja, ka šī komēta neriņķo ap Sauli, bet gan ap Jupiteru. Vienu orbītu tā veica aptuveni 2 gados. Visticamāk, ka milzu planēta ledaino viešņu savas gravitācijas valgos bija noķērusi 1970.gadu sākumā vai 1960.gadu beigās. Pirms tam tā varēja būt īsā perioda komēta.

1992.gada 7.jūlijā komēta pielidoja bīstami tuvu Jupiteram. Planētas gravitācija sarāva gabalos komētas kodolu. Turpmākās orbītas aprēķini liecināja, ka 1994.gada jūlijā komētas fragmenti ietrieksies Jupitera mākoņos. Tā bija lieliska izdevība pētīt gan Jupiteru, gan komētu, gan divu Saules sistēmas objektu sadursmi.

Komētas fragmentu sadursmi novēroja gan teleskopi uz Zemes, gan kosmosā. Novērojumos piedalījās arī kosmiskais aparāts Galileo, kas bija ceļā uz Jupitera sistēmu. Galileo bija vienīgais, kas redzēja sadursmes brīdi, jo komētas fragmenti milzu planētas atmosfērā ietriecās Zemei pretējā pusē, bet salīdzinoši tuvu “rītausmas” zonai. Līdz ar to sadursmes vietas pēc dažām minūtēm jau bija saskatāmas no Zemes.

Pret Jupiteru bija pavērsti arī citi kosmiskie aparāti – Saules pētnieks Ulysses un 44 astronomisko vienību attālumā esošais Voyager 2.

Komētas fragmenti tika sanumurēti alfabēta secībā lidošanas kārtībā – Jupiteram vistuvākais bija “A” fragments, bet vistālākais – “W”. Sadursme ar “A” fragmentu tika novērota 1994.gada 16.jūlijā, bet pēdējais, 21. fragments jeb “W” ietriecās Jupitera atmosfērā 22.jūlijā. Iespaidīgāko sadursmi radīja “G” fragments, atstājot Jupitera mākoņos aptuveni 12 000 kilometru lielu tumšu “rētu”.

Visu fragmentu sadursmes ar Jupiteru kopējā jauda bija līdzvērtīga 300 miljoniem atombumbu. Atmosfēra sadursmes vietās tika uzkarsēta līdz pat 40 000 grādiem pēc Celsija. Sadursmē izmestie gāzu mutuļi pacēlās aptuveni 3000 kilometrus virs Jupitera mākoņiem.

21 fragmenta radītās sadursmes vietas bija novērojamas redzamajā gaismā vairākus mēnešus. Ķīmiskās izmaiņas atmosfērā tika reģistrētas vairāk nekā gadu pēc tam, kad komēta ietriecās milzu planētā. Savukārt deformācijas Jupitera retinātajos gredzenos bija novērojamas vairāk nekā 10 gadus pēc sadursmes.

Uzlabojoties amatieru astronomu tehnikai un tai kļūstot arvien pieejamākai plašākiem sabiedrības slāņiem, objektu sadursmes ar Jupiteru tika novērotas arī vēlāk, lai gan to izraisītāji bija daudz mazāki par Šūmeikera-Levija 9 komētu.

Grandiozais notikums un daudzo novērojumu rezultāti atbalsta ideju, ka Jupiters kalpo kā barjera, kas sargā Zemi un pārējās iekšējās planētas, pārtverot komētas un asteroīdus. Saules sistēmas lielākā planēta nereti tiek dēvēta par putekļu sūcēju.

Ir izskaitļots, ka Šūmeikera-Levija 9 komētas kodols sākotnēji varēja būt aptuveni 2 kilometrus liels. Ja tāds sadurtos ar Zemi, sekas būtu katastrofālas. Šis notikums kalpoja kā pamudinājums daudzu valstu kosmosa aģentūrām nopietni uzsākt Zemei tuvo un potenciāli bīstamo objektu meklēšanu un izpēti.