11. janvāra plenārsēdē Paul Demorest nolasīja ziņojumu "The North American Nanohertz Observatory for Gravitational Waves". Kā zināms, gravitācijas viļņi no diviem saplūstošiem melnajiem caurumiem ir novēroti ar lāzera interferometru LIGO (ASV), kas spēj uztvert viļņus 10 Hz līdz 10 kHz frekvenču diapazonā. Divu supermasīvu melno caurumu (piemēram, galaktiku kodolu) dubultsistēma izstaro gravitācijas viļņus nanohercu diapazonā, un tos var novērot, vienlaicīgi reģistrējot un korelējot divu vai vairāku stabili periodisku milisekunžu pulsāru impulsu pienākšanas laika izmaiņas. Pēdējais tika darīts kopš 2005. gada, izmantojot Grīnbenkas (Green Bank, Rietumvirdžīnija, ASV) 100 m grozāmo parabolisko radioteleskopu un Aresibo (Arecibo, Puertoriko) 305 m nekustīgo radioteleskopu. Pavisam tika novēroti 78 pulsāri. Secinājumi: novērojumu datos ir būtisks zemfrekvences troksnis, kurš varbūt ir gravitācijas viļņu radīts, bet pagaidām tas nav pierādīts.

Sekcijā "Evolucionējušas zvaigznes un maiņzvaigznes" N.Weinberg nolasīja ziņojumu par sarkano milzu zvaigžņu virsmas asteroseismiskajām svārstībām un to nelineāro rimšanu, bet M.Lewis – par mūsu Piena ceļa  galaktikas (turpmāk – Galaktika) asimptotiskā milžu zara zvaigžņu SiO māzeru novērojumiem. B.Nord plenārsēdē referēja par mākslīgā intelekta pielietojumiem galaktiku atpazīšanā un to tipu identificēšanā.

12. janvāra  plenārsēdē A. Price-Whelan ziņoja par Galaktikas dinamiku. Stacionārie Galaktikas dinamiskie modeļi (ar fiksētu rotācijas ātruma atkarību no attāluma līdz Galaktikas centram u.tml.) ir uzskatāmi par novecojušiem, un mūsu Galaktika ir būtiski nestacionārs veidojums, kas gravitatīvi mijiedarbojas ar kaimiņu galaktikām. S.Doeleman ziņoja par pirmajiem melno caurumu vistuvākās apkārtnes novērojumiem ar Notikumu horizonta teleskopu (Event Horizon Telescope, EHT). Mērķis – līdz 2030. gadam uzņemt pirmo kinofilmu par procesiem melnā cauruma apkārtnē.

Speciāla sekcija tika veltīta sadarbībai ar lielo astronomisko observatoriju atrašanās vietu iedzimtajām ciltīm – navaho indiāņiem Arizonas štatā un polinēziešiem Havaju salās. Proti, Havaju salās, apdzisušā vulkāna Mauna Kea krāterī (4207 m virs jūras līmeņa), ir izcili labs astroklimats, un jau vairākus gadu desmitus tur atrodas pasaulē vislielākais un viens no visnozīmīgākajiem lielo optisko un infrasarkano teleskopu sakopojumiem. Ap 2015. gadu polinēzieši atcerējās, ka Mauna Kea esot viņu svētais kalns, un viņu aktīvisti sāka nopietni protestēt pret kalna izmantošanu astronomiskajiem novērojumiem. Notika pat pievedceļa blokāde. Polinēzieši uzskata problēmu par joprojām līdz galam neatrisinātu un uzstāj uz turpmākām sarunām, lai panāktu abpusēji pieņemamu kompromisu.

13. janvārī notika kosmiskajiem putekļiem veltītās sekcijas sēde. R.Butler konstatējis, ka vislabākā korelācija starp pilno starpzvaigžņu ūdeņraža kolonas blīvumu, 2 N (H) + N (H2), un starpzvaigžņu putekļu radīto ekstinkciju (starojuma vājināšanos) ir novērojama 290 nm viļņa garumā (ultravioletajos staros). V. le Gouellec un S.Coude aplūkoja nesfērisku starpzvaigžņu putekļu sistemātisku telpisko orientāciju. Kā praktiski vispārpieņemts galvenais orientācijas mehānisms tika uzsvērta spēka momenta izraisīta rotējošu putekļu orientācija magnētiskajā laukā anizotropa fotonu starojuma klātbūtnē (RAdiative Torque alignment, jeb RAT). L.Gavilan runāja par oglekļa putekļu veidošanos no policikliskajiem aromātiskajiem ogļūdeņražiem, un L.Chu – par sarežģītu organisko molekulu (ēteru, spirtu u.c.) sintēzi starpzvaigžņu telpā.

14. janvārī bija vairākas sēdes, kas veltītas Džeimsa Veba Kosmiskajam teleskopam – infrasarkanajam instrumentam ar 6,5 m spoguļa diametru. Pašlaik to paredzēts palaist 2021. gada oktobrī (līdz šim palaišana jau vairākkārt atlikta). Astroķīmijas sekcijā S.Nickerson ziņoja par HNC un H13CN konstatēšanu starpzvaigžņu vidē vidējā infrasarkanajā diapazonā (7,2 – 25 μm), iegūstot augstas dispersijas spektrus ar ešeleta spektrogrāfu EXES, kas uzstādīts uz speciāli iekārtotas lidmašīnas SOFIA.

15. janvāra plenārsēdē D.Chuss referēja par galaktisko magnētisko lauku novērojumiem ar polarimetru HAWC+, kas uzstādīts uz lidmašīnas SOFIA. Speciāla sekcija bija veltīta planetāro miglāju un pārnovu atlieku asimetriskajai formai un morfoloģijai. Citā sēdē tika raksturots Nancy Grace Roman Space Telescope – 2,4 m instruments, kas darbosies 0,48 līdz 2 mikronu diapazonā un tiks izmantots galvenokārt kosmoloģijas un eksoplanētu pētniecības mērķiem. To plānots palaist 2020-to gadu vidū.



Protams, ka augšminētās tēmas ir tikai ļoti neliela daļa no visa zinātniski ārkārtīgi daudzpusīgā augsta līmeņa konferences satura, kuru nevar aptvert viens vai pat daži cilvēki. Piedalīties šādā konferencē kaut vai kā klausītājam ir vērtīgi, lai vispārējos informācijas plūdos uzzinātu par galvenajiem sasniegumiem saskarīgajos pētījumu virzienos.